VAKARA ZIŅAS: Kad pudele "velna čuras" ir dārgāka par bērniem, ģimeni, darbu

Viņa vairs nevarēja izkāpt no gultas, visu laiku grozījās, raustīja segu, kunkstēja un pa miegam kaut ko kliedza par eņģeļiem un velnu.

Savos 45 gados Marta bija izdzērusi droši vien vairākas tonnas alkohola. Uz viņas veselību paceltas tūkstošiem glāzīšu. Visas viņas kredītkartes veikalos, bāros un naktslokālos ir «novilktas» vairākus simtus reižu, kad viņa kārtējo reizi pasūta reibinošu kokteilīti vai pērk pudeli izdzeršanai mājās. Marta ir alkoholiķe, kura par malku šņabja ir pārgulējusi ar svešiniekiem un zagusi. Spirtotā dzēriena dēļ viņa «uz pohām» varētu pārdot savu dvēseli. Šausminoši, bet līdz pēdējam elpas vilcienam sieviete nekad neatzīs, ka ir alkoholiķe.

Es neesmu alkoholiķe. Tas vienkārši ir pi...cs, ka visi mani vēlas pataisīt par dzērāju. Es nedzeru. Es lietoju!! Man vienkārši tā paliek labi. Tas ir tik forši, ka mani atlaiž no visām problēmām. Vairs nav jādomā par to debilo darbu, kas man sačakarēja veselību, un idiotiem kolēģiem. Nav jāiet uz skolu, kad puikas sataisījuši kārtējos mēslus, un nav jātēlo visiem, ka dzīve ir skaista!

Atkarības «purva bridēja» nodzer savu un līdzcilvēku dzīvi

Marta varēja dzert mēnesi no vietas. Tad mocīties nenormālos pašpārmetumos un lūgt mīļajiem piedošanu, visvairāk gan saviem bērniem. Tomēr nekas nemainījās. Nekad nemainījās! Tas bija aplis, kas atsākās pēc laika atkal un atkal. Sākums vienmēr ir viens - pirmā glāzīte spēcīgās dziras, kas strauji aizjoņo pa asinsvadiem un tad prasās vēl, un vēl. Ikreiz tas ir kā sātanisks rituāls, kurā viņa ievelk visus savus mīļotos cilvēkus un tad pati pašsadedzinās sirdēstos. Pēdējos četrus gadus viņa dzēra stihiski, vismaz mēnesi no vietas, un tad sekoja nedēļu ilgs mokošs «othadņaks» ar vemšanu līdz pat epilepsijas lēkmēm. Gada laikā viņa mēdza neskaitāmas reizes uzsēsties «uz korķa» un tad taisīja tādus «cundurus», no kuriem pašai, esot pie apskaidrības, bija liels kauns un roka teju sniedzās pēc žiletes. Tas bija tajos retajos brīžos, kad apsīka dzīvotgriba un mocīja sirdsapziņa. «Es neesmu alkoholiķe. Tas vienkārši ir pi...cs, ka visi mani vēlas pataisīt par dzērāju. Es nedzeru. Es lietoju!! Man vienkārši tā paliek labi. Tas ir tik forši, ka mani atlaiž no visām problēmām. Vairs nav jādomā par to debilo darbu, kas man sačakarēja veselību, un idiotiem kolēģiem. Nav jāiet uz skolu, kad puikas sataisījuši kārtējos mēslus, un nav jātēlo visiem, ka dzīve ir skaista! Tpfu, ja godīgi - man nospļauties, ko par mani domā. Es gribu un iedzeru,» bravūrīgi, iemetot kārtējo čarku, nosaka Marta. Viņa simtiem reižu gribēja visu izbeigt, bet tas nekādi nav izdevies. Līdz šai baltai dienai sieviete, kurai sejā jau ir iespiests degradējošās slimības zīmogs, absolūti un kategoriski noliedz, ka būtu alkoholiķe. Kad kāds no tuviniekiem vai draugiem kārtējo reizi mēģina ar viņu visā nopietnībā runāt, ka jaunā sieviete ir slima, ka viņai «jākodējas» vai vismaz jādodas pie psihiatra, seko tāds emocionāls izvirdums un gānīšanās, kas nomāc jebkuru vēlmi Martai palīdzēt. «Ak, nabaga Marta. Viņa ir mana meita, un viņai dzīvē klājies visgrūtāk no abiem maniem bērniem. Visa tā mantas un bērnu dalīšana pie šķiršanās sabojāja viņas nervu sistēmu. Nevar visi būt stipri. Nu un tad, ka viņa paceļ kādu glāzīti?! Nu, labi, gadās piedzerties, bet kam negadās. Viņa ir mans bērns, un, kamēr sūdus nav savārījusi, es viņai ne grama nepārmetīšu. Man pat nav īsti nopietna iemesla viņu nosodīt. Meita mani mīl un atbalsta. Dod man naudiņu un vienmēr no komandējumiem atved kādu saldumiņu. Arī mazbērniņus laiž pie manis padzīvoties. Ar Martiņu viss būs kārtībā, un viņa saņemsies. Tagad tikai tāds laiks atkal iekritis, ka nav darbiņa, un tas pēdējais vīrietis arī viņu pameta. Tas gan makten' daudz dzēra un dzīvoja tikai uz meitas rēķina,» nosodoši nogroza galvu Martas mamma. Diemžēl arī Martas māte ir kļuvusi līdzatkarīga no meitas slimības. Viņa nesaprot, ka, aizstāvot meitu, pati iepinusies dzērājslimības izraisītajā «atbalstītāju nometnē». Un diemžēl tā ir slimība, nevis nolaidība!

Nav naudas pudelei - mīlestība izplēn kā pelēka migla

Pēdējais no mīļākajiem Martu pameta, jo viņa pazaudēja darbu valsts iestādē. Nebija naudas, nebija iespējas nopirkt alkoholu. Tad arī mīlestība izplēnēja kā pelēka migla. «Mēs bijām tā mēreni lietojuši alkoholu jau mēnesi, bet, nu, tiešām - tā akurāti. Krists pie manis jau dzīvoja kādu pusgadu. Pa vakariem kopā pasēdējām pie pudelītes, tad traki mīlējāmies, bet, sākot no piektdienas līdz svētdienas vakaram, rāvām uz nebēdu! Tik pa gultu vien! Tad, kad mums aptrūkās dzert, viņš vienmēr bija gatavs žiperīgi aiztecēt līdz veikalam. Pirmdienu rītos man vēl pietika spēka piecelties, ieiet dušā un saposties darbam. Tā pavairāk uzliku smiņķi, smaržas, brilles, iepilināju acīs «Vision» pret apsārtumu, iemetu mazu glāzīti asinsritei un aidā uz darbu! Puikas jau paši gāja uz skolu, tā ka man nevajadzēja par viņiem turēt rūpi. Ja mājās bija cīsiņi un makaroni ar kečupu, viņiem visa bija gana! Kad man aptrūkās nauda, tad puikas uzprasījās pie tēva, kas bija apņēmis jaunu sievu un pārmetumos par «jauno mammu» labprāt atpirkās no dēliem ar naudu un jaunām drēbēm. Uzturlīdzekļos viņš man pārskaitīja tikai minimālo summu, jo teica, ka es visu nodzerot savos moldāvu vīnos, un vēl atļāvās iekomentēt - paskat, kādu es pakaļu esot uzaudzējusi! Nu, cūka! Es savukārt saņēmu algu, nomaksāju visus sadzīves rēķinus, nopirku un saldētavā sabāzu pārtiku mēnesim uz priekšu, un tad es varēju tērēt, kam gribu. Piemēram, pa vakariem mierīgi iedzert. Jā, gadījās, ka no rīta es neatcerējos, kā aizmigu, bet tas nenozīmēja, ka esmu kaut kāda nodzērusies bomzene. Es visu kontrolēju,» pārliecinoši nosaka Marta. Tomēr dzīve un realitāte nolika Martu, tā sakot, pie vietas. Viņa sāka nenākt uz darbu, aizbildināties ar saaukstēšanos, tad neatliekamiem pasākumiem. Ārsts vairs nedeva slimības lapu, bet ieteica sievietei vērsties pēc palīdzības pie narkologa, jo asinsainā ALAT rādītāji bija uzlēkuši nesamērīgi augstu, kas liecināja par nopietnu aknu kaiti vai dzeršanu. Dakteris, redzot sievietes fizisko izskatu un saklausot melus kārtējā lūgumā pēc slimības lapas, izdarīja savus secinājumus - Martai varētu būt problēmas ar alkohola lietošanu. Viņa neieklausījās un lepni aizgāja pie cita ģimenes ārsta. Tas bija vēl attapīgs un ieteica Martai vērsties pēc palīdzības pie psihiatra. Vēl pēc laika viņa zaudēja darbu, jo kolēģiem kļuva aizdomīga viņas slapstīšanās prom no darba un pārmērīgā slimošana. Līdz viņa tika pieķerta darba vietā alkohola reibumā. Sekoja mierīga saruna darbavietas personāla nodaļā, kur Marta pašrocīgi uzrakstīja iesniegumu par atbrīvošanu no darba uz vienošanās pamata saskaņā ar Darba likuma 114. pantu. Viņa palika bez stabiliem ienākumiem un vīrieša. Mīļotais Kristaps, kurš dzēra ar viņu dienu no dienas, bija pasācis slepus tukšot sievietes maciņu un bērnu krājkases. Marta viņu notvēra nepārprotamā un nodevīgā pozā, kad viņš kratīja naudu no krājkases, un lepni padzina no sava dzīvokļa. Tad viņa palika viena un savas mīlestības bēdas, protams, remdēja alkohola valgos.

Sabradā savu un mīļoto dzīves

Alkohola dūksnājs Martu ir ievilcis tik dziļi, ka viņas seja jau ir katastrofāli un neatgriezeniski mainījusies. Acu āboli ir kļuvuši dzelteni, seja sačervelējusies zilgani melna pēc kārtējā plosta, bet āda uzburbusi, it kā uzvilkta uz apspīlēta putnubiedēkļa. Rokas, protams, trīc un tirpst. Vairākas piedzīvotās epilepsijas lēkmes ir ietekmējušas runāšanas prasmes, jo vārdi pār lūpām nāk lēni un teikumi tiek savirknēti brīžam neloģiski. Tomēr visbriesmīgākā ir tā līdzatkarība, ko viņa ir iedzinusi saviem vistuvākajiem. Viņas dzeršana un blandīšanās pa krogiem kopā ar kolēģiem un draudzenēm bija iemesls, kāpēc Martas vīrs izlēma ar viņu šķirties. Lai gan tieši Armands, visticamāk, tieši bija pie vainas, kāpēc sieviete saslima ar vienu no izplatītākajiem gadsimta mēriem - alkoholismu. Tā domā arī Martas gados jaunākā māsa Ieviņa: «Saprotiet, es ļoti mīlu savu māsu. Man nav bērnu kā viņai, par kuriem rūpēties. Tāpēc es visu mūžu esmu centusies sekot savai vecākajai māsai. Vienmēr priecājos par viņas panākumiem skolas mācībās un konkursos. Ar kādu daiļumu viņa iznesa katru Puškina vai Raiņa dzejas rindu, it kā pati to visu izsāpētu un izjustu. Viņai bija tik skaista un saskanīga dzīve ar bērnu tēvu Armandu, kas savus mazos mīlēja un mīl joprojām. Protams, viņš ir gados stipri, stipri vien vecāks. Man arī šķiet, ka tomēr viņš arī ir maķenīt pie vainas, kāpēc māsa dzer. Tolaik, 90. gados, viņš ikreiz pie māsas ciemos atbrauca ar puķēm un visādiem saldajiem liķierīšiem, kādi tajos gados bija topā, piemēram, «Amaretto» un «Blue Curacao». Es biju maziņa un varēju tikai mēli apslacīt glāzē, bet garšīgi jau tie dzērieni bija. Tad arī Marta sāka dzert. Viņa vienmēr piedzērās svētkos, vienmēr viņu vācām. Centāmies gadiem slēpt no radiem, ka viņa sākusi dzert dienu no dienas. Pudele 0,7 šņabja vakarā viņai bija ierasts rituāls. Viņas vīrs to neizturēja, sākās strīdi un kautiņi. Viņa bēga no mājām, naktis pavadīja kaut kādās viesnīcās, bet no rīta zvanīja un lūdza, lai kāds viņu savāc. Es vairs nespēju palīdzēt un varu tikai raudāt! Šeit vairs neder nekādas glābšanas akcijas, jo nekas neiedarbojas uz māsu - ne draudi, ne lūgumi, ne mēģinājumi aizvest viņu līdz Tvaika ielai, ne draudi ar piespiedu ārstēšanu vai Minesotas programmu, ne bērnu atņemšana. Nekas! Viņa ir gudra un zina, ka nevienā slimnīcā viņu nevar pret pašas gribas ievietot. Marta smejas mums acīs un saka, ka viņai nav problēmas ar alkoholu. Tie esam mēs, tuvinieki, kas viņu neieredzam un gribam, lai viņa nomirst. Kā lai palīdzu savai mīļotajai māsai, kura jau atkal ir sākusi kārtējo reizi plostot?»

Diemžēl Marta kārtējo reizi ir sākusi plostot. Pēdējās ziņas no māsas Ievas liecina, ka Martai par bargu naudu naktī izsaukta narkoloģiskā palīdzība. Atbraukušie ārsti tik tikko spēja sataustīt vēnu, lai varētu iedurt adatu un sākt organisma attīrīšanu ar fizioloģisko šķīdumu. Miega zāles nomierināja Martu, kurai jau bija sākušies krampji. Narkologs, kurš ieskatījās Ievas šausmu ieplestajās acīs, noteica: «Viņa dzers! Viņai pašai jāatzīst, ka ir alkoholiķe. Es iesaku doties pie psihiatra un tad ar ārstu izlemt, kāda ārstēšanās metode pacientei būtu vispiemērotākā. Jūs nevarat glābt to, kurš negrib būt izglābts! Domājiet par savu dzīvi!»